Kaspars atzīstas, ka jautājums: "Kāpēc tev patīk triāls?" uzvedina uz nostalģiskām domām, jo tas asociējas ar bērnību, kad daudz laika pavadīts garāžās, triāļojot pa sētu un braukājot uz sacensībām ārzemēs. “Stipri kavēju mācību stundas tagadējā Liepājas 1.ģimināzijā,” nostalģiski atceras jaunietis.

Bet, ja runā nopietni, tad triālā viņu piesaista vairāki faktori: tās ir sportiskas, aktīvas nedēļas nogales brīvā dabā, tā ir nodarbošanās, kas veido, nostiprina raksturu, liek domāt loģiski, nostiprina nervu sistēmu un fizisko sagatavotību, un ievelk labā kolektīvā. Kaspars saka, ka Latvijā visi triālisti ir kā viena liela ģimene.

Pieredze velo triālā puisim ir maza. Latvijas un Baltijas čempionāta ieskaitē šī bija pirmā nopietnā sezona un jāatdzīst veiksmīga, jo sezonas kopvērtējumā Iesācēju grupā tika izcīnīta pārliecinoša uzvara Latvijā, kā arī Baltijā, kur tomēr cīņa izvērtās sīvāka par ko liecina pirmās un otrās vietas vienādais ieskaites punktu skaits. Pie velosipēda viņš ticis tikai pagājušā gadā, un tad arī sācis pamazām trenēties. Acīmredzot moto triālā iegūtās iemaņas velo triālam arī noderējušas. “Pēc būtības joprojām uzskatu sevi par moto triālistu,” atzīstas Kaspars, jo triālā ar motociklu viņš brauca kopš 1999.gada. “Sāku Grobiņas motoklubā trenera Voldemāra Mateusa pavadībā ar vecu Latvijā pašizgatavotu “Gammu”. Ap 2001.gadu tiku pie jauna triāla motocikla “Sherco” no Spānijas. Sāku arī nopietnāk trenēties gan Liepājas, gan Grobiņas trasēs, lai varētu uzrādīt aizvien labākus rezultātus Latvijas čempionātā.” Tālāk Kasparam parādījās iespējas pāriet uz jaunizveidoto triāla klubu Rīgā – “AKA Team”: “Braucām uz treniņnometnēm Spānijā, Igaunijā un citur. Piedalījāmies Eiropas jauniešu čempionāta posmos, tāpat arī braucām uz Polijas, Čehijas, Slovākijas nacionālajiem čempionātiem, kur bija diezgan labs līmenis sacensībām un labvēlīgi apstākļi treniņiem gan no ģeogrāfiskās atrašanās vietas, gan kalnainā un klinšainā reljefa trasēm.” Kad bijis pietiekami daudz pudu sāls apēsts, Kaspars tika Latvijas izlasē dalībai Pasaules Nāciju kausā vairākus gadus pēc kārtas. Starp citu arī šogad būdams velo triālists Kaspars pārstāvēja Latvijas moto izlases Pasaules Nāciju kausa komandu Polijā, kur asistēja vairākkārtīgu Latvijas čempionu Renāru Agarski no Jelgavas.

Diemžēl, aktivitātes mototriālā nācies pārtraukt finansiālu apsvērumu dēļ. “Acīmredzot man ir profesionāla atkarība no šī sporta veida, organisms prasa būt visās tā aktivitātēs,” smaidot skaidro puisis, kāpēc to nav atstājis pavisam, lai gan paralēli viņš arī strādā un studē. Kaspars piebilst, ka velosipēds viņam nav gluži sveša lieta. Agrāk Liepājā trenējies BMX freestyle. Šobrīd Kaspars arī pats iesaistās triāla sacensību organizēšanā un vada Triāla komisiju Latvijas Motosporta federācijā sabiedriskā kārtā, nākotnē labprāt vēlētos trenēt savus audzēkņus šajā sporta veidā. Sava dzīvesveida dēļ, Kasparam nesanāk daudz laika paša treniņiem, lai sacensībās justos pilnvērtīgi, taču viņš cer, ka ar laiku tas mainīsies. Šobrīd viņš vairāk uzturas Rīgā, nekā Liepājā.

“Grūti vārdiem aprakstīt”

“Nenobīšos apgalvot, ka Liepājā – 14.novembra bulvāris – ir labākā trase visā Baltijā. Protams, pieļauju, ka ir vēl daudz labu vietu dabas aizsardzības parkos vai objektos, kur ir klinšaini stāvumi, kāpumi, industriālas teritorijas ar skaistām šķēršļu pārpildītām vietām, bet mūs tur neviens īpaši nelaiž,” pastāsta sportists. Tomēr velotriāla galvaspilsēta ir Ugāle, kur izveidots vesels triāla parks gan iekštelpās, gan ārpusē. Ir arī citas vietas, kur Latvijā trenēties – Saldū, Rīgā, Jelgavā. Tāpat aktīvi tiek organizētas vietējās Ventspils čempionāta sacensības Usmā, Ugālē, Puzē u.c. “Kurzeme ir pateicīga vieta triālam un šeit ir daudz jaunu talantu,” nosaka Kaspars. Par to liecinot fakts, ka šogad pirmo reizi Latvijas triāla vēsturē 12 gadus vecais latvietis no Usmas Arvis Dermaks kļuvis par Pasaules čempionu savā klasē, pārspējot talantīgos japāņus, spāņus u.c. lielvalsts sportistus.

Ar ko velotriāls atšķiras no mototriāla? “Pamatprincips abiem ir līdzīgs – sportistam jāveic brauciens dažādās sarežģītu šķēršļu – kalnainās, akmeņainās – apvidus trasēs, kā dabīgos, tā mākslīgos šķēršļos, cenšoties pēc iespējams mazāk pielikt kāju vai cita ķermeņa daļu pie zemes. Uzvar tas, kurš saņem vismazāk soda punktus,” paskaidro Kaspars, piebilstot, ka ir arī atšķirīgas nianses, piemēram, velotriālistiem posms jāveic divās minūtēs, bet motocikliem tas jāizdara pusotrā minūtē. Taču Kaspars saka, ka tā ir formālā puse. Viņš, kurš paprovējis gan vienu, gan otru, secina: “Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas filozofijas.” Velosipēdam nav motora, līdz ar to visa braukšana notiek pamatā ar savu spēku un inerci, lēkājot un balansējot uz pakaļējā rata. Savukārt motociklam ir jāizmanto motora resurss. Vairāk ir atkarīgs tas, kā tu spēj strādāt ar dzinēju, kurš pats tevi nes uz priekšu. “Atliek vien prasmīgi salikt kopā – gāzi, sajūgu, bremzes un tālāk strādāt ar savu augumu, ejot motociklam līdzi. Tas ir jājūt, grūti vārdiem aprakstīt,” smaidot piebilst puisis.

Jāatzīmē, ka triāla velosipēdam nav ne sēdekļa, ne bagāžnieka, nav arī dubļu sargi u.c. ekstras labsajūtai. Tā būtiskākā detaļa ir priekšējā zobrata aizsargs, ko sauc par karteri, tāpat ir jābūt perfektām bremzēm un pēc iespējas mazākam svaram. Vidēji triāla velosipēda svars ir aptuveni 8 līdz 12 kilogrami.

Kad būtu vislabāk sākt nodarboties ar velotriālu? “Jo ātrāk, jo labāk,” aicina Kaspars. “Jo ātrāk sāksi, jo lielākas izredzes kļūt par izcilu profesionāli, kas spēs pārstāvēt Latviju pasaulē. Labs piemērs ir Ugāle, kur velotriāla klubs “Karters” strādā uz jauniešiem, organizējot triāla skolas. Tur ir zēni, kas sāka no piecu gadu vecuma un šogad jauniešu klasēs brauca uz pasaules čempionātu. Un Latvijā ir daudzi talantīgi šā sporta veida pārstāvji,” uzskata Kaspars.

Foto: Kristīne Brizga un Agnese Skudra

Pārpublicēts no www.liepajniekiem.lv 

Komentāri

Vārds *
Ievadiet šo kodu (melnos simbolus)   
ChronoComments by Joomla Professional Solutions

Komentēt