Ir divi veidi kā pazīt Kristapu Skudru – ja Tu nāc no Ugāles vai ja Tu brauc velotriālā. Trešais variants ir iepazīt viņu nākotnē, ja Tu esi nolēmis pamēģināt pats uzkāpt uz velotriāla riteņa, lai vienkārši gūtu papildiemaņas savam pamata sporta veidam vai piedalītos kādā no triāla tusiņiem uz ielām vai sacensībās. Kristaps savā klubā izveidojis arī pirmo velotriāla skolu Latvijā un domājams, ka vienīgo arī Baltijā, lai pulcinātu visus šī sporta veida cienītājus.
Piedāvājam nelielu interviju pēc aizvadītās sezonas, kurā Kristaps pēc dažu gadu pārtraukuma atkārtoti izcīnīja Latvijas čempiona titulu.

Kristap, apsveicu Tevi šī gada čempiona titula izcīnīšanu un ar atgriešanos Latvijas čempiona statusā! Kā Jūties pēc šīs sezonas un ko šis statuss Tev nozīmē?

Paldies! Pēc sezonas jūtos ļoti labi. Prieks, ka LČ vinnēti visi mači. Ko nozīmē? Ir forši un varēs draugiem un paziņām atkal teikt, ka esmu vinnējis.

Vai vari pastāstīt kā īsumā Tev viss aizsākās triālā? Kurais jau šis tituls Tev ir? Un kādi ir bijuši Tavi lielākiem panākumi starptautiskajā arēnā?

Pie visa ir vainojams mans tēvs. Kā saka viens mans čoms: „ja citi uzsēžas uz adatas, tad Kristaps ir uzsēdināts uz triāla velo”. Tēvs savā laikā bija Latvijas PSR mototriāla izlases treneris un sanāca, ka bieži dzīvojos līdz pa nometnēm. Astoņdesmito beigās mazie mocīši bija kapitālistiem un baigi dārgie, tāpēc sāku ar velo. Un pie tā esmu palicis.
Vienu reizi bija LČ triālā telpās, kur vinnēju un no 1997. gada sākot esmu vinnējis 1997. g. līdz 2000. g., 2002. g. līdz 2005. gadam un šogad. Sanāk deviņi parastie tituli un viens telpās. Bet kad biju pavisam mazs vinnēju PSRS čempionātā savu grupu. Un labākais ārzemēs ir 2004. gada vieta Expert grupā pasaules čempionātā. Tie ir, manuprāt, nozīmīgākie.

Vai neuzskati sevi jau tā kā par Latvijas velotriāla leģendu? Ugālē drošvien esi pirmais ciema džeks?

Par leģendu sevi neuzskatu, bet kopā ar citiem esmu daudz darījis triālam. Kāds pirmais džeks, bet jāprasa vietējiem. Varbūt tiešām. Tas man nav svarīgi. Ka tik daru, kas man patīk.

Un tomēr, ja nopietni runājam – kādi ir Tavi plāni attiecībā uz velotriālu un nākotni? Vai savā ziņā neesi vairāk aizsācis nodarboties ar jauno triālistu apmācīšanu – ir izveidota Velotriāla skola, tiek organizētas treniņnometnes „Karters dienas”?

Par velotriālu plāni ir vislielākie. Savā laikā sākām ar kluba dibināšanu, kad Ugālē bija tikai daži aktīvi braucēji. Šobrīd situācija ir pavisam savādāka un esam paveikuši daudz, lai mūs zinātu. Kluba devīze kādu laiku bija „Visiem jāmočī triāls” – tas ir kluba redzējums kā lietām pasaulē būtu jānotiek. Ideālā pasaule. Daram, lai uz to arī virzītos. Sākumā Ugālē, tad Latvijā un visā pasaulē. Bijām sarīkojuši braucēju kopā sanākšanu un kopīgi sazīmējām Latvijas triāla „problēmu”. Secinājām, ka ir vajadzīgi jauni braucēji. Tas radītu vairāk sacensības, lielāku kompāniju,  veidotu mazu industriju un, iespējams, labākajiem tiktu kāds atbalsts. Tādēļ arī ir nodarbības Karters velotriāla skolā, lai triālu var apgūt daudz maz sistemātiski. Un tās patīk. Un Karters dienas arī ir veidotas, jo braucēji tādas pieprasīja. Lielai daļai sacensību oficiālā gaisotne nav saistoša. Labāk vienkārši vizināties un kaifot. Karters velotriāla skolai veltīšu arvien vairāk laika, jo šajā jomā zinu ļoti daudz. Ārī speciāli mācījos, lai iegūtu trenera sertifikātu. 

Un kā ar velotriāla popularizēšanu – skatos, ka Jūs diezgan daudz nodarbojaties ar paraugdemonstrējumu un šovu sniegšanu. Man vairs maz pazīstamu draugu un paziņu, kuri nezinātu kas ir velotriāls. Vai nav tā, ka visa Latvija jau drīz būs izbraukāta?

Ar demonstrējumiem strādājam, un pamatīgi. Ar Pāvelu un Ēriku kopā esam ļoti labi sastrādājušies un demonstrējumos vienmēr cenšamies izklaidēt publiku. Viesojušies esam daudz kur, bet arvien cenšamies darīt kaut ko jaunu, lai būtu interesanti – un ir. Gandrīz vienmēr. Atpazīstamībai baigi nostrādāja LNT Zelta talanti. Tos redzējuši gandrīz visi. Kādreiz triāla velo sauca par BMX ar resno riepu, bet gan jau šobrīd kāds savādākas velo disciplīnas velosipēds tiek saukts par „triālu”. Pašam patīk reizēm paķircināt un, piemēram, velosipēdistam ar kalnu nobraucina velo pateikt, ka viņam gan ir labais triāla ričuks. Liekās baigi smieklīgi. Un par demonstrējumiem ir tā, ka mūsu programmu Latvijā vēl nav redzējuši daudzi, tā kā brauksim vēl.

Skatījos Jūsu mājas lapā un ieraudzīju, ka Tavs kluba biedrs un pagājušā gada čempions Pāvels Griškovs bija diezgan ambiciozs, paziņojot, ka viņa mērķis ir kļūt par pasaules čempionu. Tagad izskatās, ka viņš vairāk pievērsies mūzikai. Vai Tev nekad nav gribējies kļūt par profesionālu velobraucēju un Pasaulē ielauzties kādā TOP 6? Un vai tomēr pats vēl negribētu tā nopietnāk pabraukāties pa Eiropu un Pasauli, tādejādi nesot Latvijas vārdu pasaulē?  Tikai nesaki, ka Tu esi pa vecu tam! Beļģis Kenny Belaey arī nav tak nekāds puišelis, tomēr 26 gadi...

Protams, esmu gribējis, bet profesionāli triālu braukt Latvijā ir problemātiski. Var, bet labai dzīvei ar braukšanu nenopelnīsi, jo lielas naudas lielajās sacensībās neapgrozās. Par triālošanu sacensībās naudu kā algu saņem, manuprāt, kādi 10 – 20 pasaules braucēji. Vēl bez algas daļai nāk klāt sponsoru līdzekļi par dažādiem reklāmas kontraktiem, bet tādus slēdz lielajās valstīs. LV tādā veidā dabūt piķi nav izredžu. Tad būtu jādzīvo prom no Latvijas kādā no lielajiem tirgiem.
Es savu esmu atbarucis. Nekāds baigais čempions vairs nebūšu. Vismaz šobrīd nerodu tam motivāciju. Elīnai būtu iebildumi, ja ko tādu apņemtos. Bet brīžiem tā vien gribās – dabūt līdzekļus un tikai braukt, braukt, braukt. Kad sāk izvērtēt, ko es varētu iegūt šādu darbu ieguldot kur citur, tā tā vēlme noplok.

Pasaulē spicākie velotriāla braucēji netiek aicināti uz rūpnīcu komandām kā tas ir motosportā, kur apmaksā visu nepieciešamo sportistam? Latvijā jau liels bezdarbs, vai tā nav perspektīva jaunajiem braucējiem uz ko tiekties?

Ja gribas pelnīt, tad triāls galīgi nav īstā lieta. Tad labāk hokejs vai basketbols. Triāls ir for fun. Laba laika pavadīšana. Ir daļa braucēju, kuriem rūpnīcas dod tehniku, bet kuriem maksā algu, ir ļoti maz. 

Neesi nekad domājis pāriet uz mototriālu? Tu jau zini, ka spāņi tā praktizē – tagadējais pasaules čempions Toni Bou, tāpat arī Jeroni Fajardo, kurš pasaulē tagad ir ceturtais u.c.

Mototriāls sanāk dārgāk. Būtu ļoti interesanti un treniņu nolūkos pat ļoti derīgi. Labprāt pamēģinātu kādos mačos.
Labie mototriālisti ar velo braukuši pavisam īsi. Līdz kādiem 10 – 12 gadiem. Pēc tam jau jāmauc ar moci. Velotriāls ideāli noderēs jebkuram divriteņu sportam. Bērns var iemācīties labi turēt līdzsvaru un arī braukt. Pasaulē velotriālu kā treniņlīdzekli izmanto arī Dakāras braucēji. Un Latvijā velotriālisti rāda labus rezultātus pārejot uz citām disciplīnām – Zigmārs Skoliņš kalnu nobraucienā, u.t.t. Kad aktīvi vairs nebraukšu triālu ar velo, tāpat man vajadzēs ko aktīvi darīt. Varbūt triāls ar moci, bet tas ir diezgan sarežģīti. Pilsētā braukt nevar, jādabū kur glabāt moci.

Tu pats vienā no Triāla komisijas sēdēm teici, ka nepieciešams izveid mājas lapu, kurā jāliek visa nepieciešamā informācija triāla popularizēšanai, kā vienu no brīvā laika pavadīšanas iespējām. Kā vērtē jaunizveidoto Latvijas Triāla portālu?

Triālam lapu vajadzēja, īpaši mototriālam. Savādāk nebija neviena Interneta vietne, kur var uzzināt, kas ir mototriāls un iegūt plašāku informāciju. Tas ir svarīgākais potenciāliem braucējiem. Sacensībās uzstādīto rezultātu publicēšana ir laba, bet tas napalīdz, kad iespējams braucējs interesējās pie kā griezties, lai sāktu braukt. Viens veids ir, kas velk aiz rokas dažādus cilvēkus un rāda, lai nāk triālot. Otrs, kad sagatavo pieejamu informāciju, lai tā ir pieejama daudziem un varbūt kāds tiešām uzrodās. Galvenais, lai portālā vienmēr ir aktuāla informācija un tad apmeklētāji neizpaliks. Iesaku veidot sacensību sarakstu un lai šajā lapā glabājas visi sacensību rezultāti.

Ko Tu novēlētu saviem čaklākajiem censoņiem savā klubā uz nākamo sezonu?

Vajag tik braukt un būs labi.

Komentāri

Vārds *
Ievadiet šo kodu (melnos simbolus)   
ChronoComments by Joomla Professional Solutions

Komentēt